El sfinksa kaķis Viņu galvenā īpatnība ir tā, ka viņiem nav matu, tāpēc viņi ir visneaizsargātākie viņu veselības ziņā.
Mūsdienu programma Sfinksa audzēšana sākās 1966. gadā Toronto, Kanādā, kad parasts melnbalts īsspalvainais kaķis dzemdēja tēviņu bez apmatojuma. Šķirne attīstījās no mātes un dēla. Pēc tam ir veikti krustojumi ar Devon rexes, lai pagarinātu šķirnes asins līniju.
Sfinksa kaķis nav iecienīts daudzos vaļaspriekos un nav visur atpazīstams izstādēs veselības problēmas, ko rada apmetņa neesamība. Tā ir būtībā piemērota šķirne dzīvošanai mājās, prom no laika apstākļu kaprīzēm. Matu trūkums padara tos neaizsargātus pret aukstumu, savukārt saules iedarbība tos var sadedzināt, īpaši ādas vietās ar nelielu pigmenta daudzumu.
Izskats
Sfinkss ir drukns un izturīgs kaķis, tā galva ir nedaudz garāka, nekā tā ir plata, un kakls ir garš un plāns. Lielās, atvērtās ausis ir augstas, un to ārējā mala ir vienāda ar sejas ķīli. Viņa vaigu kauli ir izteikti, un viņam ir maz vai nav ūsu. Kājas ir garas un slaidas, ar eleganti noapaļoti nagi un garie pirksti. Aste ir gara un smalki sašaurinās. Tiek pieņemtas visas krāsas un modeļi. Krāsas parasti ir siltākas nekā kaķiem ar kažoku, jo ir redzama ādas gaļas krāsa.
Manto
Grumbu āda ir pārklāta ar mīksta un silta pūka, piemēram, persiku āda. Mati var būt redzami uz pieres, ap pirkstiem un astes galā. Katru dienu jātīra āda, jo tukšajos matu folikulos ir tauku dziedzeri, kas liek svīst. Cilvēki, kuriem parasti ir alerģija pret kaķiem, var paciest sfinksu bez matiem.
Raksturojums un temperaments
Tas ir jautrs, rotaļīgs un ļauns kaķis, sfinksam patīk cilvēki, bet viņš netiek noķerts vai samīļots, tāpēc arī viņam nepatīk citi kaķi.